Par festivāla vēsturi
Starptautiskais tautas deju festivāls “Sudmaliņas” ir vienīgais festivāls skatuviskās tautas dejas jomā Latvijā. Latvijas Nacionālais kultūras centrs to organizē no 1992.gada. Līdz šim ir notikuši septiņi festivāli, kas ir ieguvuši ārvalstu viesu, Latvijas dejotāju, skatītāju un kritiķu augstu vērtējumu. Iepriekšējos festivālos ir piedalījušās 112 Latvijas deju grupas un 93 deju grupas no 43 pasaules valstīm.
„Sudmaliņas” dēvē par populārāko latviešu tautas deju
Jautra un nebēdnīga polka, kuras deju dziesma stāsta – Patais' manim, bāleliņi, Sausu koka spriguiīti, Lai es varu rijas kulti, Klipu klapu klap! Un citā pantā – Kultin kūla kūlējiņi, Maltin mala malējiņi, Sakūluši, samaluši Klipu klapu klap!
Dejas zīmējumi ataino dzirnavu spārnus un dzirnakmeņu apļus. Viss tik vienkārši un reizē harmoniski. Darbs kā prieks, nevis pienākums.
“Sudmaliņas” saglabājušās etnogrāfiskajos pierakstos jau kopš XIX gadsimta, pie tam pāri par simts dažādos variantos. Kā nu katrā pagastā, katrā novadā tika dejotas. Pirmoreiz tās 1934. gadā publicēja latviešu tautas deju popularizētāji, skolotāji Johanna Rinka (1893 – 1982) un Jānis Ošs (1890 – 1937).
XX gadsimta piecdesmitajos gados izcilais latviešu un visas Austrumeiropas etnohoreologs Harijs Sūna (1923 – 1999) izveidoja dejai savu skatuves versiju, kuru pēc tam visa Latvija iemīlēja kā gandrīz ideālu, nevarmācīgu horeogrāfa rokas pieskārienu etnogrāfiskai dejai – stilistiski viengabalainu, tautisku, dzīvu un sirsnīgu.
Izcilais latviešu horeogrāfs Uldis Žagata (1928 – 2015) vienkāršo deju astoņdesmitajos gados pārsteidzoši saspilgtināja, radot „Jautrās dzirnavas”, kur puto un kopā griežas vēl citas etnogrāfiskas latviešu dejas. Nu jau mūsu priekšā folkbalets, ko netrenēts cilvēks nemaz nevar izdejot un izlēkt. Kā par brīnumu, Latvijas deju kopās un ansambļos ļoti populārs. Pat mazi bērni to dejo.
Ko tad īsti latviešu valodā, latviešu etnogrāfijā nozīmē vārds „sudmaliņas”? Deminutīvs no „sudmalām”, tikvien?
Nē. Dzirnavas. Dzirnas. Dzirnus. Dzirnaviņas. Rokas dzirnavas, ko griež sērdienīte Baiba lielā latviešu dzejnieka Raiņa populārākajā lugā “Pūt, vējiņi”. Vējdzirnavas un ūdensdzirnavas, kur gaiss vai ūdens griež ratus, rati griež dzirnu akmeņus (dzirņus) un no graudiem maļ un bīdelē miltus. Un tālāk Maize.
Modernajā, XXI gadsimta Latvijā sudmalas – vējdzirnavas pārvērtušās krodziņos un sastingušas etnogrāfisko muzeju eksponātos. Ūdensdzirnavas pārtapušas mazajās hidroelektrostacijās.
Poēzija, zemnieku ražas novācēju sūri saldā sviedru dvaka, jaunās ražas pirmo balto putekļu migliņa un neviltotais apkūlību un pirmā maizes kukulīša prieks palikuši vien senajā un tomēr jaunajā latviešu dejā – „Sudmaliņas”.
Tikai daudzie Latvijas Dzirnavezeri un Dzirnavkalni atgādina par pagātni.
1992. gadā „Sudmaliņu” vārdu pieņēma tikko radītais starptautiskais tautas deju festivāls.
No festivāla vēstures
Jau XX gadsimta trīsdesmitajos gados latviešu dejotāji pirmoreiz uzstājas Rietumeiropā, tautas deju svētkos Londonā un Stokholmā. Par latviešu dejotāju stendu starptautiskajā 1937. gada Parīzes izstādē mūsu pirmā deju vēsturniece Elza Siliņa (1895– 1989) saņēma bronzas medaļu.
Otrais pasaules karš un „dzelzs priekškars” uz pusgadsimtu nošķīra Latviju no brīvās pasaules. Tomēr no dejotāju redzes leņķa šajos laikos viens spītīgs plusiņš tomēr sameklējams 1948. gadā. Dziesmu svētku 75. gadskārtā Deja nostājās māsai Dziesmai blakus un krāšņi tur ir stāvējusi līdz pat šim brīdim.
Nebija nejaušība, ka brīvības saldā garša Latvijā un Baltijā tika sajusta un atgūta tieši, t.s. dziesmotās revolūcijas laikā. Jo dziesmā un dejā baltieši bija saglabājuši un lolojuši šo sapni.
Folkloras festivālā „Baltica” 1988. gadā, kad padomju impērija sāka grūt, pirmoreiz uzvijās neatkarīgās Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs.
Dejotāji atskārta, ka viņiem ir ar ko lepoties ne tikai pašmāju skatītajiem vien.
Izcilā daudzu Dejas svētku mākslinieciskā vadītāja Ingrīda Saulīte izloloja ideju par starptautiskajām „Sudmaliņām”, pārliecināja tā laika Latvijas kultūras ministru Raimondu Paulu, ka šāds festivāls Latvijas tēla veidošanai lieti noderētu. Un festivāls no fantāzijas pārtapa realitātē.
Šogad jau astotais.
„Sudmaliņās” uzstājušies deju ansambļi no Eiropas, Āzijas, Āfrikas un Amerikas valstīm. Visplašāk, protams, pārstāvēta vecā labā Eiropa. Visbiežāk braukuši krievu, ungāru un vācu, horvātiešu, itāliešu, lietuviešu un somu dejotāji. Eksotiskāko vidū, kuri sev pirmoreiz atklājuši Latviju, ansambļi no Ķīnas, Ēģiptes, Čīles, Meksikas, Indijas, Dienvidkorejas u.c.
„Sudmaliņas” sākās Rīgā un pamazām, it kā to pašu dzirnu dzītas, centrbēdzē aizgriezās līdz Latvijas lauku rajoniem, it kā sakot – rīdziniekiem jau tā tiek daudz. Šogad tās savus spārnus griezīs – Rīgā, Jūrmalā, Jelgavā, Rundālē.
Festivāla tradīcijas un novitātes
Svētki no svētkiem atšķiras ne tikai dalībnieku dažādības dēļ. Par tradīciju kļuvis viesu un mājinieku Iepazīšanās vakars Latvijas etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā Juglas ezera krastā. Ar Rīgu apvārsnī, bet 18./19.gs. sētām, rijām, piedarbiem, klētīm utt. fonā, kur savulaik dzima un ritinājās tautasdziesma un latviešu dancis. Iepazīšanās ar muzeju (dibināts 1924, vecākais tāds Austrumeiropā), tautas spēles, atjautības uzdevumi, polkas konkurss, ugunskurs, latviešu ēdieni un dzērieni utt.
Tradīcija ir arī Labdarības koncerti Rīgas un Jūrmalas pansionātos, rehabilitācijas, integrācijas un sociālās aprūpes centros.
Šī gada festivāla jaunums – deju ansambļu konkurss, ko vērtēs starptautiska žūrija.
2003. gada 7.novembrī Parīzē UNESCO iekļāva Latvijas Dziesmu un deju svētku tradīciju (līdz ar tādu pat Lietuvā un Igaunijā) Cilvēces mutvārdu un nemateriālās kultūras šedevru sarakstā.
Unikāli svētki ne tikai mākslinieciskajā nozīmē un vērienā. Unikāla tradīcija un prasme, kas ļāva un mudināja baltiešus izdzīvot bruņinieku– krustnešu, vācu, zviedru un poļu, krievu caru, vācu, hitleriešu, padomju un vēl visādos citādos laikos, karos un revolūcijās, epidēmijās un bada gados... Kā deju dziesmā – Bēdu, manu lielu bēdu, Es par bēdu nebēdāju. Liku bēdu zem akmeņa, Pāri gāju dziedādam '. “Sudmaliņas” ir šīs tradīcijas, šo latviskā gara svētku jaunāko laiku atzars, kas uzņem impulsus no visas pasaules.
„Sudmaliņas” izveidojās kā iespēja uz XXI gadsimta sliekšņa uzelpot un brīvi kontaktēties ar visām tautām visos kontinentos.
Mums bija, ir un būs interesanti salīdzināties ar simtiem tautu uz zemeslodes – kā viņi izjūt savas deju un kustību, savas temperamenta, savas lepnuma saknes. Kāpēc mēs esam tādi, kā esam?
Kāpēc mūsu dejās pēkšņi pazib poļu vai baltkrievu soļi, un pat kaut kas grieķisks vai īrisks?
Latvija nav Lieldienu salas, kas vientuļi dus okeānā divtūkstoš kilometru attālumā no kontinenta. Latvija ir Eiropas krustcelēs. Katrs garāmgājējs kaut ko aiznes un kaut ko atstāj. Ir tik viegli pazaudēt patību. UNESCO atbalsts mums garantē, ka Dziesmu un deju svētku tradīcija nemirs, neizplēnēs, ka tā tagad pieder ne jau mums vieniem.
Saules vainags pāri ezeriem, kalniem un cilvēkiem
Festivāla „Sudmaliņas” vēsture nav gara, salīdzinot ar saviem pieredzējušajiem brāļiem – festivāliem, kurus Rietumeiropā un visā pasaulē jau vairāk nekā 40 gadus patronē CIOFF – Starptautiskā folkloras festivālu organizācijas komiteja. Latvijas deju ansambļi, sākot ar bērniem un beidzot ar senioriem, ik vasaru dodas tālos un skaistos maršrutos – sevi parādīt un no citiem pamācīties. Medaļas, balvas, Grand prix laureātu nosaukumi kļuvuši par itin ikdienišķu parādību. Nav retums, ka starptautiskus deju svētkus rīko arī Latvijas novados. Blakus tautas dejai attīstās tai alternatīvi dejas žanri – Eiropas senioru deju kustība, flamenko, indiešu un rituālās dejas, klasiskā deja, sižetiskā deja u.c. Ne tik daudz kā ceļš uz profesionālām virsotnēm, bet kā dvēselisks un estētisks vaļasprieks, kā dejas klubi, kuros pulcējas domubiedri, lai pasauli apgūtu arī pēc dejas skaistuma likumiem. Bet visa sākums, avots daudzveidīgām un dažādām dejas strāvām ir un paliek tautas deja.
Arī uz „Sudmaliņām” var attiecināt ģeniālā baletmeistara Morisa Bežāra 1988. gadā Lozannā teikto:
“Mirstošais gulbis un zulusi, gruzīni un meksikāņi, spāņu un japāņu dejotājas, pigmeji un turkmēņi – visi dejo ar savas tautas ķermeni un dvēseli, taču viņu valoda ir visnotaļ starptautiska, un pāri vārdiem, kuri mūs šķir, deja atkalapvieno visu, kas unikāls un neatkārtojams visās cilvēciskajās būtnēs”.
Pārskatu gatavojot, izmantoti Ērika Tivuma (1945 – 2008) raksti